Kādreiz es biju pats viesmīlīgākais cilvēks ģimenē. Mūsu mājās smaržoja pēc pīrāgiem, televizora fonā skanēja vecas melodrāmas, bērni dzinās viens otram pakaļ, bet pieaugušajiem vienmēr atradās vieta un temats sarunām.
Vēlāk ar tādu pašu siltumu es apciemoju draugus, brāļus un pat bijušos kolēģus – man patika sajūta, ka kāds par mani priecājas, patika vienkārši būt blakus. Trīsdesmit gadus no vietas neviena ziema nepagāja bez šīm vizītēm. Bet tagad man ir pāri 75, un viss ir mainījies bez liekas drāmas.
Man jautā: “Kāpēc tu nenāc? Agrāk tevi nevarēja izvilkt no viesiem!” Es pasmaidu, pajokoju, ka esmu kļuvusi par mājās sēdētāju. Patiesībā iemesls ir dziļāks. Ar vecumu mainās ne tikai ķermenis, tu mainies arī no iekšienes. Noveco apkārtējo uztvere, noveco attiecības, un līdz ar to pazūd tas vienkāršais prieks, kura dēļ es devos ārpus mājas. Radu un tuvinieku apciemošana tagad ir kļuvusi līdzīga smagam darbam.
Kādu dienu es tomēr nolēmu aizbraukt uz brāļameitas dzimšanas dienu. Autobusā iesāpējās celis, sirds sāka pukstēt nedaudz nemierīgāk. “Vecmāmiņ, vai jūs tiksiet galā?” – rūpīgi pajautāja kāds divpadsmitgadīgs zēns, palaižot mani pa priekšu. Es pēkšņi sajutos nevis kā svētku dalībniece, bet kā veca dāma, kura ir jāpieskata.
Pašos svētkos visi skraidīja un darbojās. Es sēdēju stūrī, klausījos pļāpās par jauniem “aifoniem” un atvaļinājumu pie jūras. Pat tēju pasniegt aizmirsa – ne jau ļaunuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka visi bija aizņemti ar sevi. Pie galda neviens vairs neklausās vecos stāstus, bet ierastās ģimenes pīrāga receptes izmaiņas uztver kā smieklīgu vecu ieradumu, nevis kā daļu no mājīguma.
“Omīt, vai tu atkal stāstīsi par zābakiem un rindu?” – pa jokam pajautāja mana mazmeita. Es pasmaidīju. Pēc tam metro mājupceļā es sajutos neciešami tukša. Ne no vientulības, ne no noguruma. Vienkārši līdz asarām sagribējās atgriezties tur, kur mani dzird, nevis pacieš pieklājības pēc.
Cik gadus mēs dzīvojam ar ideju būt vajadzīgiem, uzturēt saiknes, neļaut atmiņām izbalēt. Bet, ja godīgi – mēs to darām no bailēm tikt aizmirstiem, nevis no iekšējas nepieciešamības. Sabiedrība izdara spiedienu: “Vecākajai paaudzei jābūt vienotai. Jūs esat vajadzīgi savējiem, nenoslēdzieties.” Bet patiesība ir tāda, ka pēc 75 tu kļūsti par svešas dzīves liecinieku, nevis tās daļu.
Tu vairs nesargā mājīgumu, neradi iemeslus tikšanās reizēm – tu esi vienkārši “vēl dzīvs radinieks”, kurš atbrauc ciemos. Vieniem tas ir ērti, citiem – apgrūtinājums. Es iemācījos sajust robežu. Kad tavs prieks par satikšanos ir mazāks nekā nomāktība no ceļa un gaidīšanas tukšumā, labāk palikt mājās, kur uz plaukta ir mīļas fotogrāfijas un kaķis glaužas ap kājām virtuvē.
Lasi vēl: Tamāra Globa atgādina, kas 1. janvārī jāizdara divām zodiaka zīmēm, lai 2026. gads nestu veiksmi
Ātrāki par vieglajiem auto: 5 jaudīgākie PSRS autobusi, kas spēja pārsteigt (FOTO)
Reiz kaimiņiene man atzinās, ka arī vairs nebrauc ciemos pie dēla. “Es viņiem esmu kļuvusi pārāk pamanāma. Kamēr neesmu atnākusi – ir labi, bet, kad sēžu blakus – visi ir vieglā sasprindzinājumā. Vieglāk ir piezvanīt, pastāstīt par laikapstākļiem, nekā braukt un būt svešai savējo lokā.” Šis īsais dialogs izrādījās patiesāks par visiem skaidrojumiem.
Jā, man patīk reizēm piezvanīt māsai, parunāties ar kaimiņieni pie kāpņu telpas. Redzu kaimiņiene no trešās kāpņu telpas pie veikala – lūk, tur mēs divdesmit minūtes lietū apspriežam “vecmāmiņu dzīves” jaunumus. Taču esmu pārstājusi piespiest sevi atrast spēkus, lai brauktu pie tiem, kuri steidzas ātrāk atgriezties pie savām darīšanām.
Esmu ne reizi vien naktī modusies ar domām: “Varbūt es pati esmu vainīga? Varbūt man vajadzētu izrādīt vairāk līdzdalības?” Bet tad es atcerējos, ka būt noderīgai ieraduma un pienākuma sajūtas dēļ nozīmē nodot pašai sevi. Mūsu vecumā laika paliek daudz mazāk, nekā šķiet jaunajiem.
Pusdiena ceļā, stunda pie galda un pēc tam divas dienas nogurušā vientulībā nav neviena uzspēlēta smaida vai svešu, uzmundrinošu vārdu vērta. Es sāku izvēlēties zvanu vizītes vietā, īsziņu brauciena vietā un tikai tās tikšanās, kur mana klātbūtne ir prieks, nevis pacietības pārbaude.
Ja jūs jūtat ko līdzīgu – nevainojiet sevi! Varbūt dzīve vairs nav tik spilgta, bet tajā ir sava cieņa. Jo tuvāk astotajam gadu desmitam, jo svarīgāks ir nevis tikšanos daudzums, bet kvalitāte.
Lasi vēl: Nesvin dzimšanas dienu: kāpēc cilvēki pārstāj svinēt savas dzimšanas dienas
Nebaidieties pārtraukt tradīcijas. Dodiet tuviniekiem iespēju dzīvot savā dzīves ritmā un sev – tāpat. Ja radīsies vēlme apciemot – aizbrauksiet. Bet pagaidām nav vērts pārvērst sevi par sen nedarbojošos noteikumu tikai tāpēc, ka “tā vajag”.
